Kļūda sistēmā.

Manī patreiz ārdās tik daudz emociju, ka nezinu vai man vispār vajadzētu tagad sēdēt pie datora, rakstīt vai, pasarg Dievs, vēl kaut ko no tā publicēt tože, bet.. Eh.

Pēdējos dažus mēnešus [vai nedēļas] vai smirdviņzin, cik ilgu laiku kopš ar manu dārgo B. izdevās tāda neparasta terapija caur worda dokumentu [jājā, izklausās dīvaini, mantačuvienalgaliecmanimierā] nespēju pārstāt domāt par sevi, par to kāda esmu tagad, cik sasodīti tas tālu ir tā, no kāda grbu būt un kāda kādreiz biju. Un vēl par pavasari. Un mākslu, jānudien. Un grāmatām. Un cilvēkiem. Par to, ka vienmēr, sevišķi pēdējā gada laika, esmu centusies saplūst ar fonu, bet, to darot, tiek apspiests viss, kas mani atšķir no Tevis, Viņiem, Citiem un tas mani lēnītēm saēd. Dīvainie jau nevienam nepatīk.
Uz sevi skatoties, paliek gandrīz žēl - nu kur man rodas tas nedabiskais reflekss uzmanīt katru savu kustību un izpaušanās veidu, lai tikai viss būtu savās robežās un neviens nemanītu neko neparastu un nepareizu?
Nu jau manai kastei vāks sāk rauties nost un atpakaļ dabūt to būs pagrūti.

That's what's up.

Jo vairāk Tu kaut ko atliec, jo grūtāk tam pieķerties.

Lai nu kā, bet klāt es beidzot esmu.
Kopš pēdējā ieraksta tāds raibs laiciņš pagājis - jauna vieta, jauna skola, jauns mājoklis darbadienām, jauna dienas kārtība, jauni cilvēki apkārt.. Pats smieklīgākais ir tas, kā no visa šī jaunā sākumā baidījos. Nu lieki taču! Jūtos brīnišķīgi labi iejutusies un negaidīti apmierināta ar dzīvi. Un kāpēc gan ne? Viss taču ir lieliski! Bet, ja kaut kas kādreiz tomēr nav - sīkums. Ja kādreiz šādos brīžos skaitīju galvā 101 motivējošu pātaru, tad tagad dominē viens ļoti vienkārš un iedarbīgs "tu ar visu tiksi galā." Pasaku sev vienu reizi, ievelku elpu, sasienu matus un ķeros klāt tam, kas nu tobrīd veicams.

  

Vēl kāda jauna pārmaiņa - šogad rudeni ne pavisam neienīstu, gandrīz vai izbaudu. Šalle ap kaklu, koši cimdi rokās, tik pat koši zābaki kājās
 un esmu dzīvotājs. Tā vien gaidu nedēļas nogali, kad tikšu mājās. Labprāt izietu tādā labi garā, rudenīgā pastaigā.


Drīz tiksimies.
Ča.

Pardon.

Čaučaučau.


Whoa, sen nav šeit būts [teorētiski - tehnisku iemeslu dēļ, bet labi vien ir, jo tad te būtu lasāma vien neglīta čīkstēšana un pīkstēšana par to, cik zemu līmeni mana dzīve sasniegusi].
Lai vai kā, šodien, neskatoties uz to, ka aizvien esmu apdullusi no atklāsmes, ka līdz skolai ir aptuveni divas nedēļas, no kurām pēdējā tiks pavadīta iekārtojot jauno darbadienu mājvietu, esmu atguvusi savu optimismu un dzīvessparu, kas, mazie glupie nerātnuļi, bija mani atstājuši. Nu viņi atkal ir ar mani. Tagad ar nopietni nenopietnu ģīmi sēžu, plānoju atlikušo brīvo laiku un, ignorējot uz galda esošos ārzemju saldumus, sūcu pliku ūdentiņu. Trenēju raksturu, tā teikt.

Ak Tu, Svētā Tomātmaize. Tik daudz darāma, tik maz laika.

Bet, tā kā man ir tik brīnišķīgi labs garastāvoklis, neliedzu sev arī īpašu mūziku. Šoreiz - dziesmiņa no filmas "Šerloks Holmss," kas noteikti tagad būs manu mīļāko skatāmgabalu topa augšgalā. Mhm.

Jauku šodienu! Šodienas tač ir tās foršākās nedēļas dienas.

Pa pa power.

ES: Man patīk parunāties ar sevi.
ES: Man arī.

Huh?

Čau, krekeri!

Šī jaunkundze ir atpakaļ uz strīpas un laimīga. Vakar izvazājos pa interesantiem jūtuba kaktiem, verot vaļā vai jebkuru mūzikas video, kas parādījās sānu malā, tāpēc man ir pilna mape jaunas mūziciņas un sāta sajūta. Ak jā, un termokrūzē ir mans jaunatklātais brīnums - piparmētru zaļā tēja [50% piparmētru, 50% Kīnas zaļās tējas]. Garšo tik pat labi, cik smaržo. Mmm.
Kā pagājis mans laiks? Visai labi, paldies, ka pajautāji. Nedēļas nogale tika pavadīta apburošā vietā pie brīnišķīga ezera, svinot kāda saulaina cilvēka dzimšanas dienu, bet šīs nedēļas sākums - pie gadiem neredzētiem radiņiem, ēdot ķiršus un rotaļājoties ar smaidīgāko princesīti pasaulē. Toties šodien liku pakustēties saviem musulīšiem, kas paguvuši jau atrofēties, sēžot pie datora, jo bija jāaplaista tomāti vecāsmammas siltumnīcā. Vai es neesmu burvīgs bērns? Neesmu gan. Ugh.
 Ja neskaita manus brīnumdarbus siltumnīcā, neesmu paveikusi neko derīgu vai ko tādu, kas apliecinātu, ja ne manu muskuļu spēku, tad vismaz intelektuālo līmeni, jo aizvien nav atvērta neviena lasāmviela, ja neskaita žurnālu, kurā meklēju Tv programmu [un neatradu] un nav pat uzrakstīts sakarīgs nepieciešamo lietu un produktu saraksts, lai atvieglotu savu iepirkšanās procesu, tāpēc katru dienu no veikala atnesu visu ko, tikai ne to, ko vajadzētu.
BET es tomēr tādiem sīkumiem neļauju graut manu laimīti [gribēju tikai nedaudz pačīkstēt, tā teikt, profilakses pēc]. Tagad, lai nedaudz uzlabotu garastāvokli, paskatīšos seriālu Draugi un prātīgā laikā došos gulēt, jo, sasodīts, rīt taču jāatsāk skriet, citādi, kad satikšu māsu, viņa, mani apskaujot, nevarēs rokas aplikt man apārt.

Ak, jā - baudiet dzīvi, kamer vēl karsta.

Apelsīns.

Sveika, pasaule!

Esmu beidzot pārrāvusi savu ierasto vasaras dienas režīma apli - mazliet paguēt, dators, ēdiensēdiensēdiens, datorsdatorsdators, kāda filma, atkal mazliet gulēt - kopš neatminamiem laikiem pieceļoties tieši uz brokastīm nevis pusdienām, turklāt, dienu sākot nevis ar datora ieslēgšanu, bet ar tēju [ko Beč, labs cilvēks un draugs būdams, man sagādāja] un grāmatu. Liels solis maza cilvēka dzīvē. Varbūt rīt varētu mēģināt to atkārtot.

Tikko arī atgriezos no Vecāsmammas, turklāt ar gardumiem - tagad pilna bļoda zemeņu ar pienu. Vasaras lielākais gardums, pavisam noteikti. Mmm.

Līdz ar jūlija iestāšanos, liekas, ka arī mana vasara kļuvusi labāka. Viss sākotnējais satraukums saistībā ar nedauz citādo vasaru ir norimis, viss nolīdzsvarojies. Pēdējās nedēļas nogale pagāja tiešām maigā čill vilnītī, pārsvarā pavadot laiku pie galda ēnā zem ābeles, kurā sakārti puķu podi ar košiem ziediem. Vai nav jauki? Tā tiešām ir. Turklāt, ja ezers ir piecpadsmit metru attālumā un ja tiek dots tik garšīgs ēdiens, kādu es nekad nespētu pagatavot, tad šim bērnam ir pilna laime un rodas nevēlēšanās jebkad celties augšā.

Ko šovakar? Šķiet, ka atkal atstāšu iesākto grāmatu uz krēsla pie gultas, tā vietā izvēloties nelielu paķēpāšanos uz papīra mūzikas pavadījumā. Jāizbauda jauno tēju un mieru, kamēr man tāds vēl pieder.

Burciņa piena.

Galva pilna ar kārtību un nekārtību reizē.  Neliels apjukums un liela skaidrība vienā laikā. Šķiet, ka tur notiek kādi pārkārtošanas darbi vai vismaz kāda rosība, jo pēdējais laiks, grūti pat teikt, cik garš vai īss, ir bijis tāds savāds, pietam šoreiz tā noteikti nav ilūzija - pat Muslis ievērojis. Turklāt, viņa to pamanīja pat pirms manis, un, darot man to zināmu, panāca, ka iekustinu savā galviņā sarunas, pārrunas un meklēšanas darbus. Pagaidām - bez rezultātiem. Bet nojauta [ko man tiešām negribētos saukt par inuīciju, jo tas jau ir kas izkopts un pārliecinošāks, bet nojauta ir tikai vien kā mazuļa pirmie soļi] saka, ka viss uz labu. Lai nu kas notiks, cieši turēšos pie pārliecības - everything happens for a reason.

Un, ja jau iesāku par jūtām un sajūtām, par tām arī turpināšu. Šodien apciemoju savu Vecomammu [ar lielo burtu, jo es viņu tiešām cienu] un, kaut gan biju pamodusies neomā, viņa manu saplīsušo garastāvokli salaboja dažās minūtēs. Nē, tas nav tā kā filmas - viņa neapsēdās man blakus, nesatvēra manu roku un neteica iedvesmojošus vārdus, kam vajadzētu apgriezt manu dzīvi otrādi. Nekādu pļāpu par dzīves jēgu vai par to, ka mani vecāki patiesībā ir bagāti filmu zvaigznes. Nē. Viņa vienkārši tur rosījās pa virtuvi, pukstēja par to, ka es ēdot kā cālis, kaut gan man bija tik pilna mute, ka grūti pat sakošļāt un vienkārši bija tas foršais un absolūti mierīgais cilvēks, un tas mierīgums ātri vien iekāpa manī. Vienkārši tā.

Ekh. Katra mana diena varbūt nav klonēta vakardiena, bet diezgan lielā mērā sinonīms gan. Bet tā jau saka - ja tu neko nemaini, nekas nemainīsies. Tāpēc sākšu ar kādu sīkumu jau rīt, jo, ja grūti sākt uzreiz ar ko lielu, jāsāk kaut ar mazumiņu - tās tik un tā būs kādas izmaiņas.