Galva pilna ar kārtību un nekārtību reizē. Neliels apjukums un liela skaidrība vienā laikā. Šķiet, ka tur notiek kādi pārkārtošanas darbi vai vismaz kāda rosība, jo pēdējais laiks, grūti pat teikt, cik garš vai īss, ir bijis tāds savāds, pietam šoreiz tā noteikti nav ilūzija - pat Muslis ievērojis. Turklāt, viņa to pamanīja pat pirms manis, un, darot man to zināmu, panāca, ka iekustinu savā galviņā sarunas, pārrunas un meklēšanas darbus. Pagaidām - bez rezultātiem. Bet nojauta [ko man tiešām negribētos saukt par inuīciju, jo tas jau ir kas izkopts un pārliecinošāks, bet nojauta ir tikai vien kā mazuļa pirmie soļi] saka, ka viss uz labu. Lai nu kas notiks, cieši turēšos pie pārliecības - everything happens for a reason.
Un, ja jau iesāku par jūtām un sajūtām, par tām arī turpināšu. Šodien apciemoju savu Vecomammu [ar lielo burtu, jo es viņu tiešām cienu] un, kaut gan biju pamodusies neomā, viņa manu saplīsušo garastāvokli salaboja dažās minūtēs. Nē, tas nav tā kā filmas - viņa neapsēdās man blakus, nesatvēra manu roku un neteica iedvesmojošus vārdus, kam vajadzētu apgriezt manu dzīvi otrādi. Nekādu pļāpu par dzīves jēgu vai par to, ka mani vecāki patiesībā ir bagāti filmu zvaigznes. Nē. Viņa vienkārši tur rosījās pa virtuvi, pukstēja par to, ka es ēdot kā cālis, kaut gan man bija tik pilna mute, ka grūti pat sakošļāt un vienkārši bija tas foršais un absolūti mierīgais cilvēks, un tas mierīgums ātri vien iekāpa manī. Vienkārši tā.
Ekh. Katra mana diena varbūt nav klonēta vakardiena, bet diezgan lielā mērā sinonīms gan. Bet tā jau saka - ja tu neko nemaini, nekas nemainīsies. Tāpēc sākšu ar kādu sīkumu jau rīt, jo, ja grūti sākt uzreiz ar ko lielu, jāsāk kaut ar mazumiņu - tās tik un tā būs kādas izmaiņas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru